Kad Ķemeri bija kūrorts, uz kuru brauca no Maskavas
Šodien Ķemeri daudziem ir Jūrmalas tālākais gals. Pirms vairāk nekā simt gadiem situācija bija gandrīz pretēja: cilvēki brauca uz šejieni ārstēties, kūrortam bija tiešais vilciens uz Maskavu, savs elektriskais tramvajs un ambīcijas, kuru mērogu šodien ir grūti iedomāties.
Šodien Ķemeros var izkāpt no vilciena, aiziet līdz parkam un pēc dažām minūtēm nonākt vietā, kur pilsētas troksnis gandrīz pazūd. Grūti iedomāties, ka reiz šeit ieradās tūkstošiem cilvēku nevis tāpēc, lai apskatītu purva taku vai uzkāptu ūdenstornī, bet ārstētos vienā no pazīstamākajiem Baltijas kūrortiem.
Ķemeru stāsts nav tikai par skaistu parku un milzīgu baltu viesnīcu. Tas ir stāsts par vietu, kas izauga ap sērūdeni, piedzīvoja karus, uzplaukumu un sanatoriju laikmetu, zaudēja lielu daļu savas kūrorta funkcijas un tagad mēģina saprast, ko ar šo mantojumu darīt tālāk.
Viss sākās ar ūdeni, kas smaržoja pēc sēra
Pirmie slimnieki uz Ķemeriem ārstēties nosūtīti jau 1796. gadā. Interese par vietējiem sērūdeņiem būtiski pieauga pēc 1818. gadā veiktās ūdens ķīmiskās analīzes. Pieaugot pacientu skaitam, apkārtnē sāka celt pirmās ēkas peldviesu vajadzībām un ierīkoja ceļu līdz Slokas–Tukuma lielceļam.
Kūrorta izveidē nozīmīga loma bija Baltijas ģenerālgubernatoram grāfam fon Pālenam, kurš pats ārstējās Ķemeros. Pēc viņa ierosinājuma Krievijas cara valdība piešķīra zemi un līdzekļus kūrorta izbūvei. 1838. gadā tika atklāta jaunā peldu iestāde.
1836. gadā jau bija sākta pirmo apbūves gabalu iznomāšana, bet 1839. gadā Kārlis Heinrihs Vāgners sāka veidot Ķemeru parku. No 1842. gada kūrorta viesiem šeit rīkoja arī koncertus.
Ķemeri neradās pie kūrorta. Ķemeri lielā mērā izauga tāpēc, ka te izveidoja kūrortu.
No 1393 līdz 8300 viesiem
19. gadsimta beigās Ķemeru ārstniecībā līdzās sērūdenim arvien plašāk izmantoja arī dūņas. Kūrorta popularitāte auga ļoti strauji. 1890. gadā Ķemeros reģistrēti 1393 ārstniecības viesi, bet 1914. gadā jau 8300.
Šie skaitļi maina priekšstatu par vecajiem Ķemeriem. Tā nebija nomaļa ārstniecības vieta purva malā. Tas bija kūrorts, kuram vajadzēja viesnīcas, transportu, izklaidi, parkus un infrastruktūru arvien lielākam viesu skaitam.
19. gadsimta 90. gados Ķemeros uzcēla arī pareizticīgo, luterāņu un katoļu baznīcu. Visas trīs saglabājušās līdz mūsdienām.
Uz Maskavu bez pārsēšanās
1911. gada vasarā kūrorta viesu ērtībām ieviesa tiešo vilcienu satiksmi bez pārsēšanās starp Ķemeriem un Maskavu.
Gadu vēlāk Ķemeri ieguva vēl ko tādu, ko šodien šeit būtu grūti iedomāties: elektrisko tramvaju. 1912. gadā atklāja aptuveni sešus kilometrus garu līniju no Ķemeru dzelzceļa stacijas līdz jūrmalai.
Tramvajs palīdzēja attīstīties arī Jaunķemeriem. 1912. gadā jūras malā iznomāja 150 jaunus gruntsgabalus, bet līdz 1914. gadam tur bija uzceltas aptuveni divdesmit vasarnīcas un jūras paviljons.
Ja šodien Ķemerus mēdz uztvert kā Jūrmalas tālāko malu, toreiz transporta infrastruktūra stāstīja kaut ko pavisam citu. Ķemeri bija galamērķis.
Karš gandrīz visu pārtrauca
Pirmais pasaules karš Ķemeriem bija postošs. Apkaime atradās karadarbības joslā, un tika nopostītas 495 no 619 ēkām. Cieta ārstniecības iestādes un administrācijas ēkas, tika nodedzināta dzelzceļa stacija, bet tramvaja vagoni aizvesti.
Tomēr kūrorta stāsts nebeidzās. Pēc Latvijas valsts izveides Ķemeru ārstniecības infrastruktūra tika atjaunota, bet 1928. gadā Ķemeri ieguva pilsētas tiesības.
Baltais kuģis parkā
1936. gadā Ķemeros tika pabeigta monumentālā viesnīca „Ķemeri", ko projektēja arhitekts Eižens Laube. Baltā ēka ar klasicisma elementiem ainavu parka vidū kļuva par vienu no atpazīstamākajiem Ķemeru simboliem.
Viesnīcā bija vairāk nekā simt numuru, reprezentablas sabiedriskās telpas un bibliotēka. Tās mērogs labi parāda, cik nopietni Latvija tolaik uztvēra Ķemerus kā kūrortu.
Vēlāk ēka kļuva par sanatoriju, un padomju periodā Ķemeru ārstniecības tradīcija turpinājās jau citā sistēmā.
Kad kūrorts apklusa
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Ķemeru kūrorta sistēma zaudēja lielu daļu agrākās funkcijas. Daudzas ēkas palika tukšas vai mainīja izmantošanas veidu, bet kādreizējais ārstniecības kūrorta mērogs kļuva redzams galvenokārt arhitektūrā un atmiņās.
Tas rada savādu sajūtu arī šodien. Ejot cauri Ķemeru parkam, apkārt redzama infrastruktūra, kas būvēta laikā, kad šai vietai bija pavisam cita loma. Taču Ķemeru stāsts nav beidzies.
Parks atgriežas pilsētā
2021. gadā pēc vērienīgas restaurācijas tika atklāts vairāk nekā 20 hektāru plašais Ķemeru vēsturiskais parks. Atjaunots vēsturiskais pastaigu celiņu tīkls, tiltiņi, Mīlestības saliņa, paviljoni un citi parka elementi.
Atjaunots arī Ķemeru ūdenstornis, kurā ierīkota ekspozīcija par kūrorta vēsturi un skatu laukumi.
Tas nenozīmē, ka vecais Ķemeru kūrorts ir atgriezies. Bet pirmo reizi pēc ilga pārtraukuma daļa vēsturiskās infrastruktūras atkal nav tikai pagātnes dekorācija. Cilvēki to izmanto.
Ķemeru interesantākais jautājums vairs nav „kas te reiz bija?". Jautājums ir, vai kūrorta pagātne var kļūt par apkaimes nākotni.
Jūrmala, kas reiz bija atsevišķa pilsēta
1928. gadā Ķemeri ieguva pilsētas tiesības. Tikai vēlāk tie kļuva par daļu no mūsdienu Jūrmalas.
Varbūt tāpēc Ķemeri arī šodien šķiet tik atšķirīgi no Majoru, Dzintaru vai Bulduru Jūrmalas. Šīs vietas vēsture nav veidojusies tikai gar pludmali. Tās centrā bijuši sērūdeņi, ārstniecība, parks un cilvēki, kuri šurp brauca tieši Ķemeru dēļ.
Reiz no Maskavas uz Ķemeriem varēja atbraukt bez pārsēšanās. Šodien ceļš ir daudz īsāks. Bet Ķemeri joprojām ir vieta, kur Jūrmala pēkšņi kļūst par pavisam citu pilsētu.
